Skolotāja, kurai patīk smaidīt

14.10.2014. 

Evita Ruļuka, konkursa „Swedbank jaunais Daugavpils skolotājs 2014” Veicināšanas balvas ieguvēja, ir Daugavpils 9.vidusskolas sākumskolas skolotāja.—– Viņas dzimtā puse ir Dvietes pagasts, kur pavadīta bērnība. Evitas skolas gaitas sākušās Dvietes pamatskolā, bet turpinājušās Ilūkstes 1.vidusskolā. Jau bērnībā Evitai patika „spēlēt skolu” un tieši sev izvēlēties galveno – skolotājas – lomu, tāpēc nākotnes profesijas un Daugavpils Universitātes izvēle bija ļoti apzināta, un arī ģimene to respektēja un atbalstīja. Evita joprojām labprāt atceras sākumskolas posmu un tajā laikā piedzīvoto, atklāj, ka sākumskolas un pamatskolas gados viņai bija ļoti jauki un sirsnīgi skolotāji. Droši vien viņu personība, atvērtība un labvēlīgā attieksme pret skolēniem arī veidojusi patiku un mīlestību pret skolu. Evita noteikti vēlētos, lai arī viņas audzēkņi atcerētos savus sākumskolas gadus kā pašus jaukākos un skaistākos gadus skolā.
Tā kā Evita strādā par sākumskolas skolotāju jau trešo gadu, viņas audzināmie vienmēr ir vecumā no 7 līdz 11 gadiem, bet šobrīd tie ir 2.klases skolēni. Smejoties Evita stāsta par saviem skolēniem, kuri ir zinātkāri un, kā jau visi bērni, bezgala kustīgi: te viņi ir, pēc mirkļa – jau nav. Acīgi arī – vienmēr pamana, kas skolotājai jauns mugurā, matos vai uz rokas. Jaunā skolotāja prot atrast ar mazajiem skolēniem kopīgu valodu, jo saprot, ka bērniem patīk, ja ar viņiem parunājas un uzklausa. Mazajiem patīk pastāstīt par brīvdienās piedzīvoto, par to, ko viņu mājdzīvnieks pastrādājis u.tml., patīk, ja ar viņiem pajoko un paspēlējas.
Evitai ir savas metodes, kā ieinteresēt skolēnus un noturēt viņu uzmanību. Viņa gan ir pārliecināta, ka vienas receptes visiem nav un būt nevar, jo bērni ir tik dažādi: kas der vieniem, citiem nederēs. Bet viennozīmīgi – ar bērniem ir jāiedraudzējas, jāatrod sava pieeja katram. Evita piekrīt domai, ka skolotājs tik tiešām ir kā aktieris, jo stundās neiztikt bez žestu, mīmikas, balss intonāciju maiņas izmantošanas. Skolotāja stāsta, ka bērniem patīk, ja stundās piedalās kāda rotaļlieta (zaķītis, lācītis), kura vienmēr nāk ar kādu priecīgāku vai bēdīgāku stāstu vai ziņu. Un bērni labprāt tai palīdz ar savu padomu.
Esot klases audzinātājai, ir jābūt kā otrajai mammai – tā Evita. Ja kaut kas ir noticis, tad gandrīz vienmēr tieši viņa ir pirmā, ar kuru tiek dalīti prieki un bēdas, veiksmes un neveiksmes. Klases audzinātājam jācenšas veidot tādu vidi, lai skolēnus saliedētu, lai veidotos draudzīgas savstarpējās attiecības, kas nebūt nav viegls uzdevums. Klases audzinātāja vēl viena mērķauditorija ir audzēkņu vecāki, ar kuriem regulāri jāsazinās, informējot par viņu bērnu sekmēm mācībās, uzvedību un skolā aktuāliem jautājumiem. Evita vienmēr parunājas arī ar citu priekšmetu skolotājiem un interesējas par audzināmo bērnu sekmēm.
Lai atbildētu, kas skolotāja darbā šķiet visinteresantākais, Evita apdomājas un tad atzīst – darbs ar pašiem bērniem, īpaši mazākajiem, jo viņi saka to, ko domā, ko jūt. Evita ir pārliecinājusies, ka nereti bērni ir gudrāki par pieaugušajiem, viņi ir atklātāki, neliekuļo, un to mums, pieaugušajiem, vajadzētu no viņiem mācīties. Vēl Evita atzīst, ka mācīšanās ir abpusēja: „Mēs mācāmies viens no otra: viņi no manis, es no viņiem”. Jaunā skolotāja smejas, ka, atnākot uz darbu, nekad nevar zināt, kā un ar ko diena beigsies.
Katru dienu un nedēļu skolā vai klasē atgadās kas jautrs, bet par labāko kuriozu Evita uzskata kolēģu uzdoto jautājumu, sākot savas pedagoģes gaitas: „Kurā klasē tad mācīsies šī skolniecīte?” Un vēl joprojām dažkārt viņa tiek noturēta par skolnieci, ko uztver kā komplimentu.
Darbā gandarījumu Evita sagādā atgriezeniskā saikne, kas tiek saņemta no skolēniem, kad bērni ir kaut ko iemācījušies un to parāda savos darbos, turklāt tās var būt ne tikai zināšanas, bet arī attieksme un rīcība vienam pret otru. Vēl Evita jūtas pagodināta, kad arī no vecākiem dzird vienkāršo vārdiņu „Paldies”!
Protams, Evita apzinās, ka, lai gan ļoti tīkams, tomēr skolotājas darbs nebūt nav vienkāršs. Skolotāja atzīst, ka reizēm viņai pietrūkst profesionālās pieredzes, tāpēc gadās mācīties no savām kļūdām un pārdomāt, ko un kā turpmāk darīt citādāk. Pieredze, protams, ar laiku būs, tāpat arī tiks uzkrāts vairāk mācību materiālu – pagaidām nereti stundās pietrūkst attēlu vai atbilstošu priekšmetu, ko bērniem parādīt, un ne vienmēr visu var uzzīmēt vai pagatavot.
Nav jau tā, ka Evitas dzīvē ir tikai skola un skolēni – arī ārpus tās viņas laiks ir piepildīts un interesants. Evitai patīk būt kustībā, vēl jo vairāk, ja tā izpaužas burvīgā dejā, tāpēc par galveno aizraušanos sauc dejošanu. Viņa stāsta, ka kādu laiku darbojusies folkloras kopā, kur dejoja dančus, turklāt darbošanās folkloras kopā iemācījusi dažus akordus kokles spēlē, kā arī pāris melodijas blokflautai, ko nekad mūžā nebūtu domājusi sevi darām. Šobrīd Evita ir iesaistījusies jauniešu deju kolektīvā. Evitai patīk aktīvā atpūta – ekskursijas, nelieli izbraucieni ar velosipēdu, pārgājieni, tomēr viņa spēj atrast sevi arī ļoti mierīgās nodarbēs – dažādos rokdarbos un zīmēšanā. Evita stāsta, ka viņai ļoti patīk zīmēt cilvēkus, to portretus, bet, ja kāds palūdz, var apgleznot arī kādu vāzi, krūzi u.tml. Īpaši mācījusies to darīt jauniete gan nav, tas viss notiek pašmācības ceļā.
Lai sevi raksturotu, Evita izvēlas vārdus: smaidīga, apņēmīga, enerģiska, komunikabla, atbildīga. Laimīga jaunā skolotāja jūtas tad, kad ir atpūtusies, izgulējusies un kopā ar saviem mīļajiem – tik vienkārši…
Aicināta ielūkoties nākotnē, Evita kļūst nopietna un saka, ka pēc 10 gadiem skolas būs pilnas ar skolēniem, iespējams, atvērtākas starptautiskiem projektiem un apmaiņas programmām. Tad atkal skolotājas sejā parādās draiska izteiksme – viņa būs tikpat smaidīga un pozitīva (vismaz tā cer) un noteikti ar kādu grumbiņu pierē.
Evita atzīst, ka atrodoties jaunu cilvēku (bērnu un jauniešu) vidē, skolotāji nenoveco, viņi laika gaitā saglabā jauniešu īpašības un vienmēr paliek enerģiski, radoši, ar humoru piepildīti.
Evita zina arī veco joku par skolotāja darba priekšrocībām – tas ir jūnijs, jūlijs, augusts, bet, runājot nopietni, skolotāja atzīst, ka pedagogiem ir mazāk iespēju ieslīgt rutīnā, bet vairāk – būt mūžīgi jaunam.
Uzzinot par konkursu un to, ka skola viņu izvirzījusi dalībai tajā, Evita jutusies pārsteigta, bet vienlaikus arī pagodināta, ka ir pieteikta šādam konkursam. Lai gan nav ieguvusi galveno balvu, Evita atzīst, ka ir gandarīta par piedalīšanos un Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes Atzinības raksta un Veicināšanas balvas saņemšanu – tātad viņas darbs skolas kolektīvā un tagad arī pilsētā jau ir pamanīts un novērtēts. Un viss vēl ir priekšā – citi konkursi un citas balvas!
Ilgi un pamatīgi Evita domā, ko novēlēt skolai, skolotājiem, skolēniem un sev, un tad saka: „Skolai – saules mūžu un akmens izturību! Skolotājiem – neizsīkstošu pacietību, veselību un kārtīgu humora devu katrā ikdienas situācijā, kā arī būt soli priekšā skolēnu izdarībām! Skolēniem – mīlēt, cienīt un godāt skolotājus! Sev – pacietību, izturību, veselību un laiku sev un saviem tuvajiem!”

Informāciju sagatavoja:
Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes
sabiedrisko attiecību speciāliste
Anita Pleša
t.65407434